Manai pilsētai 100. Starp mirkļiem un vietām vienā telpā

Man patīk vārds "telpa" un vēl vairāk patīk teiciens "telpa apkārt atspoguļo telpu galvā", bet par pilsētu, kurā dzīvoju, es saku "vieta". Tā ir viena no vārdu spēlēm, ar kuru ik pa laikam aizraujas prāts - kāpēc mēs sakām tā vai citādi un kāpēc vispār ir vajadzīgi termini un apzīmējumi. Par vietu mēs varam teikt "vieta sirdī", "vieta dvēselē", "vieta uz pasaules", "būt vietā un laikā". Un, tā prātojot, pēkšņi savos secinājumos nonācu pie atziņas - vieta ir primārā, savā sākumpunktā vieta ir bijusi un būs. Vieta piedzīvo un pārdzīvo laikmetus, gadsimtus, gadalaikus, laika apstākļus, mirkļus. Laiks, kas būtībā ir neskaitāmi un viens otru nomainoši mirkļi, vienmēr plūst paralēli. Laiks plūst, vieta mainās. 

Un ko mēs sakām par "telpu"? Ārtelpa, iekštelpa, publiska, privāta un intīma telpa... Mākslas telpa, sajūtu telpa... Arī par vietu atsevišķās situācijās tā mēdz teikt, bet ir viena būtiska atšķirība - telpai vajag cilvēku, to veido cilvēks. Telpa bez cilvēka neeksistē, vieta pastāv neatkarīgi no tā. Kontekstā ar fotogrāfiju mana telpa ir kadrs, ko veidoju, būvēju, gleznoju un kas atspoguļo ne tikai to, kas notiek vai pastāv neatkarīgi no manis, bet vienlaicīgi arī manu personīgo redzējumu un attieksmi pret to. Mans kadrs veidojas caur manām sajūtām, kas, savukārt, mostas tad, kad saskatu un redzu mirkli mūžībā. Es skatos, redzu un fotografēju - izmaiņas, pārmaiņas, notikumus, arī statiskus faktus; tos, kurus ir paveicis un turpina veikt cilvēks, kurus viņš ietekmē un tos, kuri ir neatkarīgi no cilvēka būšanas, kuru veidošanā viņš aktīvi nepiedalās. 

Neskatoties uz to, ka ir pagājis gadsimts, kopš vieta, kuru mēs saucam par Alūksni, ir kļuvusi par pilsētu, tai joprojām ir sava īpaša dvēsele. Man kā cilvēkam, kurš pie fotografēšanas nonācis caur dizainu, ir ļoti svarīga krāsa, forma, faktūra, līniju spēles. Savukārt krāsai, formai, faktūrai un līnijām ir svarīga gaisma. Gaisma ir svarīga arī noskaņai, bet noskaņa ir viens no fotogrāfijas mērķiem. Un tā var turpināt ilgi un dikti. Būvējot kadru, ir svarīga kompozīcija un slāņi, arī daudz kas cits, bet visvairāk man ir svarīgas sajūtas - caur tām es fotografēju un caur tām mans vēstījums dzīvo tālāk - ne kā fakts par faktu, bet kā fakts par sajūtām mirklī. 

Izstādi "Starp mirkļiem un vietām vienā telpā" veido 100 kadri, uzņemti Alūksnē. Kas ir šie 100 kadri? Būtībā 100 kadrus var uzņemt dienas laikā, pat stundas laikā, un dažkārt tas ir attaisnojami un nav garlaicīgi. Šie simts ir neliela izlase no lielas kolekcijas par vietām un mirkļiem, par sīkumiem un detaļām, par noskaņām un sajūtām, ko esmu notvērusi, dzīvojot Alūksnē. Alūksne sastāv no vēsturiskās arhitektūras un modernās infrastruktūras, no mājām un ēkām, no ielām un ceļiem. To visu ir izveidojis un turpina veidot cilvēks un tas šo vietu uz zemes ir padarījis par pilsētu. Bet Alūksnes īpašo gaisotni neraksturo tikai cilvēka veidojumi. Daba, kas šeit ir viena soļa attālumā, piešķir videi dzīvīgumu un harmoniju, tā glezno sulīgus saulrietus un krāsainus saullēktus, baltu aukstumu un necaurspīdīgu miglu, abstraktus un mistiskus veidojumus. 

Fotografēšana ir aizraujoša, bet mūsdienās tā ir arī viltīgāka nekā jebkad - tai joprojām patīk oriģinalitāte un savdabīgs sakārtojums kadrā, vīzija, koncepts un ideja, bet, ņemot vērā mūsdienu straujo attīstību, jaunākās tehnikas pieejamību un līdz ar to digitāli vizuālās pasaules pārsātinātību, tā vēl vairāk necieš paviršību, klišejisku domāšanu un bieži izmantotus standartus.

"Starp vietām un mirkļiem vienā telpā" ir mana trešā personālizstāde. Skatāma Alūksnes Kultūras centrā no 2020.gada 2.janvāra līdz 28.februārim.