Par fotografēšanu un ne tikai
Publikācija "Alūksnes ziņas" no 7.jūlija 2017.gada
..."Fotogrāfiju uztveru kā mirkļa iemūžinājumu. Tieši tas arī visvairāk saista. Mirklis ir tikai mirklis, tas šobrīd ir un tas ir ar kaut ko īpašs, mirklis izzūd un nekad neatkārtojas tieši tāda pašā izpildījumā. Dzīve sastāv no mirkļiem, tos var iemūžināt bildē. Bez tā fotogrāfija ir spēcīgs vizuālās komunikācijas elements, populārs un plaši izmantojams. Dizainā bez bildēm un bez foto neiztikt - bildes vajadzīgas reklāmai, jo no reklāmbildēm tiek saņemta informācija par priekšmetiem, pasākumiem, notikumiem utt. Galu galā pašā interjerā bieži vien tiek izmantotas bildes ar kurām mūsdienu tehnoloģijas ļauj apdrukāt daudzus materiālu - stiklu, koku, alumīniju, kompozītmateriālus, bet pamatā ir jābūt bildei labā kvalitātē un augstā izšķirtspējā."...
Ko Tu ieteiktu jaunajiem fotogrāfiem?
Vienīgais, ko varu ieteikt, tas ir pajautāt pašam sev - vai tā ir sirds lieta. Un, ja tā ir sirds lieta, tad viss izdosies - jāiet savs ceļš.
Tagad, kad fotoaparāts ir gandrīz ikvienam, kas ir tas, kas atšķir fotogrāfus vienu no otra?
Attieksme. Attieksme pret lietu, ko tu dari. Šajā jēdzienā iekļaujas ļoti daudz un to nevar visu saskaitīt. Tur ir gan stils, gan atbildība, gan gatavība izaicinājumiem, gan pacietība. Nevar izlaist tādu momentu, kā aprīkojums - kamera (ne par velti ir dažādu kategoriju kameras - iesācēju, entuziastu, profesionāļu), objektīvi, statīvs, gatavība mācīties, attīstīties un iet uz priekšu, elementārie kompozīcijas likumi, apgaismojums utt. Attieksme ir tas, kas vispār cilvēkus atšķir vienu no otra un raksturo mūs katru. Profesionāļi var darboties dažādos žanros un katrs savā stilā, bet profesionālis izdarīs visu, lai izslēgtu nejaušības un neveiksmes; ... Dažādi cilvēki vienu un to pašu dara dažādi - viens ar aizrautību un rūpību, cits pieiet lietām vienkāršāk. Attieksme ir pamānāma. Attieksme no atskaites ("ir izdarīts") ir viegli atšķirama. Fotografēšanā darbojās tie paši universālie dzīves likumi, kas darbojās citās dzīves sfērās.
Un kā atrast savu redzējumu ne tikai fotogrāfijā, bet arī dzīvē kopumā?
Tam vienkārši ir jābūt. Redzējums jāmeklē sevī un jāvelk uz ārpusi, nevis otrādi. Kādreiz mana bijušā pasniedzēja teica: "Var iemācīt un iemācīties visu, tas ir tikai tehnikas un laika jautājums. Vienīgais, ko nevar iemācīt un iemācīties, ir saskatīt un redzēt". Var nepiekrist tādam uzstādījumam, var interpretēt citus māksliniekus, var mācīties no citiem - var mēģināt iet dažādus ceļus, kļūdīties un beidzot atrast, es palieku pie tā, ka redzējumam kā pamata matricai, ir jābūt iekšā un tam nepieciešama attīstība.