In Limbo Created. There is Another Worlds behind the Doors/ Rādīts Nenoteiktībā. Aiz Durvīm ir Cita Pasaule
Runā, ka pasaule mainās un tā vairs nekad nebūšot tāda kā iepriekš. Cilvēce ir uz pārmaiņu ceļa starp divām pasaulēm. Nenoteiktībā, "in limbo", tā ir paralizēta. Mākslīgi paralizēta. Cilvēce ir kā bērns izlozētā istabā ar vairākām izejas durvīm un vienām aiz muguras, kas slēgtas. Bērns spēlējas ar klucīšiem, uz kuriem ir simboli - burti, cipari, likumi, noteikumi, citi apzīmējumi. Viņš pārliek tos no vienas vietas uz otru un skatās, kas mainās - var tā, bet var arī citādi. Viņš ir gudrs bērns, daži to sauc par indigo. Ātrie attīstības tempi iemācīja viņu tik pat ātri un pārliecinoši ne tikai veidot neskaitāmas kombinācijas, bet arī pamatot tās. Viņš to dara lieliski. Bet vēl ir emocijas. Emocijas, kuras nevar pēc parauga uzlikt uz klucīšiem - uz tiem var uzlikt simbolus un vārdus, kas emocijas apzīmē, imitāciju, bet ne pašas emocijas. Jā, šis bērns ir joprojām dabas radījums un emocijas ir viņa default sistēmā. Emocijas, kas var novest pie kļūdām vai nejaušībām. No bērnības mums tika stāstīts, ka kļūdām ir rūgta piegarša, bet pieaugušo dzīvē profesionalitāte izslēdz nejaušības. Lai ir un lai tā arī paliek, bet arī savādākais, par laimi, nav izslēgts...
Bērns (cilvēce) turpina spēlēties ar visu, kas tika izveidots agrāk un kas nāk klāt - viņš saliek vārdos - māja, mašīna, lidmašīna, karjera, garneles, pods... Totālā izolācijā viņš saliek arī vārdus "ģimene", "draugi", "uzmanība" un pat "laime", apzīmējumus, bet ne īstumu. Istaba paliek klucīšu pārkrāmēta, bet paradokss - spēle nepaliek bērnam interesantāka, bet gan garlaicīgāka. Iepriekš izmēģinātais nespēj iepriecināt, sāk atgādināt rutīnu un izdzīvo sevi, paliek tālākā nostūrī, bet jaunizveidotais nāk klāt ar ātrumu, kas neatstāj ne mirkli novērtēt un nedod laiku aptvert un izbaudīt. Cilvēces dzīves mērogā nomainās paaudzes un spēle atsākās nosacīti no jauna, uzkrātas personīgās atmiņas nosacīti ir zudušas, bet globālās tiek apgūtas nosacīti no jauna. Bet ne šajā istabā. Ātrums, kurā cilvēce ir šodien, ir tāds, ka ar vienu istabu pēkšņi ir par mazs pārmaiņām.
Pasaule mainās visu laiku. Tā ir bijis vienmēr un nekādu jaunumu vai totālu pārsteigumu šim fenomenam nav. Tempi ir pieauguši līdz grūti sagremojamiem ātrumiem. Ātrums iznes cilvēku ārpus pieredzēm, ārpus zināšanām, ārpus paliekošām vērtībām un pat ārpus emocijām. Tas iznes "in limbo" stāvoklī un cilvēks atrod sevi nenoteiktībā, “pārkrāmēts” ar iespējām un zināšanām un tajā pašā laikā neziņā, kas tālāk... Cilvēce nezin, kādā pasaulē tā pamodīsies rītdien, daba zin. Daba zin par sevi visu. Dabai nevajag rakstītus likumus un izdomātus noteikumus. Tai ir savs ritms, savi procesi, savi cikli. Ziemu vienmēr nomaina pavasaris. Pavasaris atnāk un Primula Veris sāk ziedēt. Tā pasaule ir aiz durvīm...