Cipari un izjūtas 

Es nemāku zīmēt un nemāku gleznot, toties es māku izdomāt un izskaitļot. Tieši tāds ir mans ceļš - caur matemātiku pie dizaina, caur dizainu pie fotografēšanas.

Pirmsākumi 

Fotografēšana nekad nav bijusi mana sapņu profesija, arī tagad tā nav mana profesija. Drīzāk tā ir mana mīlestība, kas ilgst vairāk nekā trīs gadi.* Starp izglītības iestāžu diplomiem un sertifikātiem manā plauktā nav diploma par fotografēšanu. Viss sākās nosacīti nejauši - studējot dizainu augstskolā programmā bija fotografēšanas kurss. Reizēm pati brīnos, kā dzīve iegriežas un cik svarīgs katrs solis. Fotografēšanu mums pasniedza nevis profesionāls fotogrāfs, kas, iespējams, tik ļoti ierobežotā semestra laikā skaidrotu par kameras tehniskiem parametriem, bet jaunā māksliniece, kuru tehniska puse maz interesēja. Svarīgs bija tikai un vienīgi rezultāts – fotogrāfija. Viena, atlasīta, uzdevumam atbilstoša, oriģināla, pārsteidzoša un izdrukāta. Toreiz priekš sevis atklāju, ka nobildēt ziedus interjerā tā, lai pašai arī patiktu, nav nemaz tik viegli un vienkārši, kā tikai nospiest podziņu. Jā, tieši "ziedi interjerā" bija grūtākais uzdevums - ziedus bildēju visa kursa garumā, lai semestra beigās varētu pierunāt sevi uz kādu bildi, ko var arī nodot. Tajā pašā laikā aizraujošākais uzdevums bija "arhitektūras elementi". Tas ievilka azartā un rezultātā tapa fotostāsts "Vienas mazpilsētas logi". Tas bija pirmais solis fotografēšanas pasaulē. Tālāk ar visu mācību laikā uzkrāto bagāžu un savu nemitīgo tieksmi visu izpētīt, izanalizēt, izskaitļot, sasistematizēt un salikt pa plauktiņiem caur zinātkāri uzzināt un izzināt, kā šīs metodes darbojas fotografēšanā, devos meklējumos. Vienkāršāk sakot - fotografēju, mēģināju variantus, analizēju, filtrēju, metu ārā, rādīju citiem.

Ko es daru un kā es to daru? 

Par savu fotografēšanas procesu es saku "kadra būvēšana". Man vienmēr ir svarīgas neredzamas līnijas, proporciju līdzsvars, gaismēnu spēles, faktūru īpatsvars, krāsu un tonalitāšu spektrs un kā tas viss tiek apvienots kompozīcijā. Man patīk ķert mirkli. Tas ir tas maģisks brīdis, kad mirklis, kas savā pastāvībā ir absolūti objektīvs un neatkarīgs no manis, kas ir brīvs un tīrs no manas iejaukšanās, dabisks un nesamākslots, pārtop par manu absolūti subjektīvu redzējumu. Tas ir brīdis, kad es pārņemu mirkļa enerģiju un konvertēju to citādā formātā, kas tālāk var pastāvēt citā laika dimensijā un atrast atsauci arī citu cilvēku izjūtās. Ja savā esamībā mirklis ir pagājis un izzudis, tad piefiksēts tas turpina būt.

Kāpēc mirkļi, ja manās bildēs pārsvarā ir skati, materiālas realitātes, cilvēki un akti? 

Tas arī ir tas interesantākais. Jebkurš skats, tieši tāpat kā cilvēks, paveras un atveras fotografēšanai kaut kādā mirklī pie kaut kādiem nosacījumiem. Bildējot vienu un to pašu objektu vai subjektu dažādos apstākļos no dažādiem skatu punktiem, bilžu noskaņojums un vēstījums mainās. Ir kadri, kurus var inscenēt un pielāgot savai fantāzijai - pamainīt kompozīciju un apgaismojumu, kaut ko pielikt, kaut ko noņemt, kaut ko galu galā notēlot. Ir kadri, kuriem jāpielāgojas pašai un jānogaida vairāku faktoru sakritība. Man ir Cepurītes salas bilžu kolekcija. Bildēs pārsvarā ir tikai Cepurīte dažādos gadalaikos, diennakts laikos, laika apstākļos. Cepurīte nav priekšmets, kuru var pārnest tur, kur gribētos, nav cilvēks, no kura var gaidīt pozēšanas meistarību. Cepurītes vieta ir vidē, kur nevar ar pirkstu klikšķi ieslēgt vajadzīgo apgaismoju. Ir vienkārši jānogaida īstais brīdis vai arī jāpaļaujas uz nejaušību un veiksmi. 

Par bildēm un cikliem 

Bildes mēdz būt dažādas - emocijām un uzmanībai, izklaidēm un nopietniem pasākumiem, ikdienai, šodienai, rītdienai. Var bildēt cilvēkus, notikumus, vietas un lietas. Var darīt to dažādās variācijās. Digitālā pasaule ar savām milzīgām iespējam un apjomīgām krātuvēm ļauj bildēt un uzglabāt neizskaitāmu bilžu skaitu. Ne katrai bildei ir pievienotā vērtība, ne katru bildi gribas rādīt citiem, ne katru izdrukāt. Drukātās bildes atšķirībā no digitālām iziet cauri savādākam dzīves ciklam. Viena atrod sevi reklāmā, cita uz iepakojuma, cita papildina rakstu medijos, citu sūta kā sveicienu. Ir bildes, kurām atrodas vieta ģimenes albumā un ir bildes, kuras kā akcents papildina interjeru. Ir bildes, ko pēc izmantošanas izmet miskastē, ir tādas, kuras gribas saglabāt.

Identitāte 

Savus darbus apzīmogoju ar parakstu. Bildēm man ir divi paraksti - tas, ko izveidoja mana roka un tas, ko izveidoja mans prāts. Viens otru neizslēdz. Bildes mazākā formātā (līdz A4) drukāju uz fotopapīra un klasiski noformēju rāmī kopā ar paspartū, bildes lielākā formātā (sākot ar A3) drukāju uz moderniem materiāliem - uz kompozītmateriāliem, alumīnija, akrilstikla. Man ir neliela atklātnīšu tirāža ar "Vienas mazpilsētas logiem" un daudz kas, kas vēl priekšā.

* "Mīlestība ilgst trīs gadus". /L'amour dure trois ans/. Frederiks Beigbeders