Bērni zīmē jeb tonālās attiecības ainavā
2019.gadā pavasarī Alūksnes mākslas skolas 4.klases audzēkņi ar zīmēšanas skolotāju Ilzi Egli no manām fotogrāfijām zīmēja Alūksnes ainavas.
|
Zīmējums: Undīne Simsone, 2019 |
Zīmējums: Elīza Eislere, 2019 |
|
Zīmējums: Betija Bāliņa, 2019 |
|
|
Zīmējums: Anabella Kruglova, 2019 |
Zīmējums: Marta Rozīte, 2019 |
|
Zīmējums: Laura Žīgure, 2019 |
|
|
Zīmējums: Kristīne Lāce, 2019 |
Zīmējums: Natālija Repša, 2019 |
|
Zīmējums: Artūrs Jānis Bengtsons, 2019 |
|
Neliela atkāpe. Izstādes "Cits iesākums un atvērti horizonti" atklāšanas laikā Alūksnes muzejā man uzdeva jautājumu: "kā jāskatās māksla?", un es viegli atbildēju: "ar savām acīm". Par šo jautājumu var ilgi runāt, filosofēt, diskutēt un dziļi dziļi spriest, bet ne šoreiz.
Šoreiz par bērnu darbiem. Tā nav fotogrāfiju pārzīmēšana un 1:1 kopēšana. Šajos darbos jāskatās uz punktiņiem un štrihiem, svītriņām un līnijām, virzieniem un veidiem. Uz to, kā katrs jaunais mākslinieks ir atradis savu veidu ar parastā zīmuļa palīdzību parādīt krāsu tonalitātes un gradācijas.
Un, re, te ir arī daļēja atbilde uz jautājumu par to "kā jāskatās māksla?". Katram māksliniekam ir sava pieeja, savi paņēmieni un daudz kas savs, īpašs. Un, pirms viņš nonāk līdz savam īpašajam, viņš daudz mēģina un mācās. Neiesaistītam skatītājam no malas pietiek ar divām kategorijām "patīk" un "nepatīk", bet māksla nav tikai ap un par šiem diviem kritērijiem. Mākslinieki ir nemitīgos meklējumos.