Dabā nav nejaušību — katra līnija, katra ēna un katrs troksnis ir daļa no neredzamas struktūras. Šīs bildes ir mēģinājums saskatīt kārtību tur, kur pirmajā mirklī redzams tikai haoss.
Sērija fiksē to, kas parasti paliek nepamanīts — smalkas gaismas pārejas, vēja kustību zālē, sīkākos bojājumus un atdzimšanas formas. Katrs kadrs ir klusuma novērojums, kurā dabas pašorganizācija atklājas kā dzīva kompozīcija.
 |
 |
 |
Šajā haotiskajā līdzsvarā ir kas ļoti cilvēcīgs. Arī mēs dzīvojam starp kārtību un nejaušību, meklējot iekšējo balansu. Daba šajā meklējumā kļūst par atspulgu — trauslu, bet noturīgu; nepastāvīgu, bet uzticamu.
Šis ir skatiens ne tikai uz detaļām ainavās, bet arī uz pasauli sevī.
Trauslums šajās fotogrāfijās nav vājums — tas ir atgādinājums par dzīves īslaicīgumu un spēju uztvert smalko.
