Es veidoju portretus — gan ielas mirkļos, gan klusā sadarbībā ar cilvēku kameras priekšā.
Pozējot vai nepamanīti, šie cilvēki atklājas savā klusumā.
Viņu klātbūtne nav skaļa, bet jūtama.
Tā ir saruna bez vārdiem. Skatiens, kas paliek arī tad, kad bilde jau uzņemta.
Manos portretos nav tikai seja — tur ir stāsts, kas nav izstāstīts līdz galam.
Un dažkārt tieši tas padara cilvēku redzamu.
|
|
 |
 |
Ir interesanti vērot, kā cilvēks savu iekšējo būtību materializē un iznes ārpasaulē. Savās fotogrāfijās es mēģinu noķert to īpašo individualitāti, kas piemīt katram cilvēkam kā personai, katram notikumam kā viņa dzīves sastāvdaļai.
- Vai mani interesē emocijas? Jā, jo tieši tas atšķir cilvēkus.
- Vai mani interesē tēls? Viennozīmīgi, jo tas ir domu un fantāziju materializētā projekcija.
- Vai mani interesē tīšās vai nejaušās izpausmes? Bet protams, jo izpausmes atklāj būtību, sevišķi nejaušās izpausmes.
 |
||
 |
 |
 |
 |
||
 |
 |
 |
 |
 |
|
 |
||
 |
 |
|
 |
||
 |
 |
|
 |
||
 |
||