Mana māja atrodas 200 metrus virs jūras līmeņa. Tur es piedzimu. Tur es dzīvoju. Augstākajā pilsētā Latvijā — Alūksnē.
Egļu mežiem ieskauta, tā tiek sargāta no ziemeļu vējiem, bet ne no aukstuma. Tieši sava izvietojuma dēļ Vidzemes augstienē, šeit ziemas ir visgarākās, aukstākās un sniegotākās visā Latvijā. Tās māca pacietību, izturību, rūdījumu. Māca kļūt stiprākiem.
Šeit baltā krāsa kļūst par paleti: pat tie, kas ar krāsām ir uz jūs, agri vai vēlu iemācās atšķirt vismaz 50 baltā toņus. Kad citviet jau smaržo pavasaris, Alūksnē vēl valda ledus un sniegs. Mēs pacietīgi gaidām un ticam saulei.
Šī pacietība ir ne tikai rakstura īpašība. Tā ir dzīves veids. Tāpat kā mīlestība.
Dzīvojot attālu no galvaspilsētas un lielajiem centriem, ir viegli mīlēt šo vietu. Būt lokālam patriotam. Bet mana mīlestība neapstājas pie robežām. Tai nav koordinātu. Mīlestībai robežu nav.
Es ticu — tieši mīlestība, nevis skaistums, izglābs pasauli. Katru reizi, kad raugos uz cilvēkiem, ainavām, gaismām, es meklēju mīlestības pēdas. Un kad atrodu, zinu: tas ir kodols. Tas ir iemesls. Tas ir viss.
Ja nav mīlestības, tad nav jēgas. Ne tehnoloģijām, ne valodām, ne pat sapņiem.