“Neredzamie” pēta tās dzīves, kas paliek nepamanītas — ielas malā, uzmanības malā: ubagi, vientuļie, vecie, apmaldījušies, gaidošie. Katra fotogrāfija iemūžina kādu klusu stāstu — neinscenētu, neizskaidrotu, bet redzētu. Šī sērija nav par nabadzību, bet gan par cieņu neredzamībā, par kluso vardarbību, ko rada ignorēšana. Es fotografēju, jo pat ja mēs paejam garām neskatoties, mirklis paliek — kā pēda, kā ēna, kā elpa uz ielas malas. Katra bilde ir klusa žests — mēģinājums atcerēties to, ko lielākā daļa izvēlas neredzēt.
