Reizēm klusā puse ir patvērums no haosa.
Reizēm — pārbaudījums, jo klusumā sevi dzirdi pārāk skaidri.
Taču tieši tur veidojas spēks —
neredzams, iekšējs,
dzimis no pacietības, no vērošanas, no būšanas.
Šīs fotogrāfijas tapušas ilgstošās pastaigās Latvijas ziemeļaustrumu pierobežā.
Tās nav par vietām.
Tās ir par to, kas tajās notiek,
kad nekas īpašs nenotiek.
Par gaismu, kas uzkavējas.
Par attālumu, kas nošķir un vienlaikus savieno.
Par brīžiem, kas viegli varētu nepamanīti pazust.
Es fotografēju pārejas — brīžus, kad vide mainās gandrīz nemanāmi un tajā pašā laikā pilnībā.
