Es fotografēju starp esamību un izzušanu.

Mana fotogrāfija balstās uz klusumu, robežām un uzmanību. Tā nav koncentrācija uz notikumu, bet uz novērošanu.

Novērošana un pamanīšana

Fotogrāfija man ir redzēšanas māksla — nevis meklēt sensāciju, nevis veidot notikumu priekš fotogrāfijas, bet ieraudzīt to, ko citi palaiž garām. Es bieži pievēršos mazajam, nepamanītajam, pārejošajam. Uzmanīgi skatos, lai saprastu, lai izkostu. Mans skatījums nav skaļš, bet koncentrēts. Katrs kadrs ir mēģinājums saglabāt kādu īslaicīgu mirkli, kurš citādi varētu pazust.

Robežpunkts — telpisks un emocionāls
Dzīvoju un strādāju uz robežas — starp valstīm, kultūrām, valodām, starp iekšējo un ārējo. Šī smalkās robežas izjūta ir pastāvīgs motīvs manā darbā: starp gaismu un ēnu, starp klātbūtni un izzušanu.

Atturīga izteiksme
Mans vizuālais minimālisms nav sterils — tajā ir vieta arī nejaušībām, kas kļūst par daļu no stāsta. Es ļauju notikumiem ienākt kadrā, kad tie ir patiesi.

Skatiena ētika
Es reti kad iejaucos. Man arī ne pārāk patīk, kad man kaut ko rāda vai grib parādīt. Man patīk novērot un pamanīt. Es ļauju notikumam būt. Kamera drīzāk ir mans spoguli, nevis par ieroci.

Fotogrāfija kā iekšējais dialogs
Fotogrāfija man ir arī saruna — ar sevi, ar citiem cilvēkiem, ar iztēli, ar atmiņu, ar pagātni. Mani kadri kļūst par dienasgrāmatu bez vārdiem, par iekšējo atbalsu.

Poēzija kadrā
Savā kompozīcijā domāju tēlos. Siluets kļūst par zīmi, atspīdums — par elpu, ēna — par jautājumu. Tā ir dzeja bez rindām.