Tālāk par ķermeņa nastu un sapņus jau vispār nesalīdzina

Vasara ar romantisku vieglumu debesīs un taureņiem caurspīdīgajā gaisā ir beigusies. Arī ziema, kad dzimst stiprāki un izturīgāki, sen jau ir aiz muguras. Ir nedaudz dīvaini vienā pelēkā rītā atrast savu atspulgu nevis buduāra spogulī, bet ceļa peļķē. Ir nedaudz dīvaini izkāpt no kurpēm, jo ceļu parasti vieglāk noiet ne jau basām kājām. Kurpes, zābaki, augstpapēžu, ar smailiem purngaliem, izsmalcināti vai funkcionāli,... apavi ir viņas vājība. Tā ir bijis vienmēr. Bet tagad viņa ir tālāk par vājībām. Arī tālāk par izturību nest ķermeņa un vajadzību nastu. Viņa ir tur, kur viņu neviens vēl negaida un arī vējš bija pierimis pūst mugurā. Tur, no kurienes neatgriežas un kur sapņus nesalīdzina ar laimīgu atspulgu labiekārtotā interjerā. Tur, kur sapņus vispār nesalīdzina, tos nesavtīgi nes līdzi tādus, kādi tie ir.