Reizēm klusā puse ir patvērums no haosa.
Reizēm — pārbaudījums, jo klusumā sevi dzirdi pārāk skaidri.
Bet tieši tur veidojas spēks — ne ārēji redzams, bet iekšējs, kas rodas no pacietības, vērības un klātbūtnes.
Šīs fotogrāfijas tapušas ilgstošās pastaigās pa Latvijas ziemeļaustrumu pierobežu — vietu, kur klusumā dzirdama dabas balss.
Tās nav ainavas ierastajā nozīmē. Tās ir noskaņas — gaismas maiņa, miglas atgriešanās, koku klusēšana un telpas, kurās nekas netraucē vienkārši būt.
Es fotografēju pārejas. Mirkļus, kad uztveru dabu kā stāvokli. Kad tukšums kļūst par zīmi.
