Zem laika putekļiem

Mēs dzīvojam tā, itkā mums pieder mūžība. Itkā mums pieder zināšanas, mācēšanas, sajūtas, emocijas. Šobrīd un tagad mēs dzīvojam tā, itkā nekas nekad neizbeigsies, vismaz ne mūsu pārliecībā, bet mūsu uztverē. Šobrīd un tagad mēs dzīvojam tā, itkā mēs esam savas dzīves filmas režisori, producenti, aktieri. 
Un tad notiek revolūcija apziņā - laiks ir tas, kas dod un arī laiks ir tas, kas atņem. Ne mums pieder laiks, bet mēs esam laikā. Ne mums pieder zināšanas, bet mēs esam zināšanās. Ne mums pieder sajūtas, bet mēs esam sajūtās. Mēs esam visur un esam visādi-dažādi, kad tam ir un kamēr tam ir laiks. 
Laiks var būt brīvs vai arī aizņemts. Laiks var skriet vai arī vilkties. Laiku nevar apturēt. Var apturēties laikā un laiks var apturēt. Kad laiks aizskrien, izbeidzas un tā vairs nav, ne zināšanas, ne mācēšanas, ne sajūtas, ne arī emocijas vairs nav svarīgas. Nav svarīgas mums, jo mēs tajās vairs neesam. Nav svarīgas citiem, jo citi nekad nav bijuši mūsu uztveres ādā. Un tad viss, kas kādreiz likās aizraujošs vai vajadzīgs, nonāk zem laika putekļiem. Smaržas, asaras, smiekli, čūksti, glāsti, bailes, gaidas, procesi un ne procesi nonāk zem laika putekļiem un paliek tur līdz paši pārvēršas par atmiņu putekļiem.