Ja es būtu ceļš, es nebūtu līdzens un taisns tieši līdz mērķim - man būtu dažādi segumi, vairāki līkumi, man būtu daudz pieturu malā. Ja es būtu ceļš, es būtu gan viegls, vilinošs un raiti ejams, gan maldinošs, apšaubāms, sarežģīts un nogurdinošs. 

Ja es būtu ceļš, es ik pa laikam pārbaudītu ceļinieka izturību, pat varbūt mērķtiecību, pārliecību un neatlaidību. Man malā būtu daudz atpūtas un izklaides vietu ar iespēju labdarības akcijās par simbolisku cenu iegādāties biļeti uz palikšanu. Kā ceļš es būtu vienmēr - gan dienā, gan naktī, gan vasarā, gan ziemā, gan labvēlīgos laikos, gan krīzēs - ceļiniekam nekad nebūtu jāraizējas, ka manis nav. Es būtu vienmēr un vienmēr mani varētu turpināt iet no tās pašas vietas, no tās pašas pēdējās pieturas. Tikai ceļiniekam, tam, kam apmetnieka komforts spiež pēdas, būtu lemt - iet mani vai nē, nogriezties vai palikt manā malā. Tikai ceļiniekam, tam, kam nemierīgs gars niez pakrūtē, būtu lemt - cik ilgi un cik tālu būt ar mani kopā.